Show notes
Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par budžeta plānošanu Latvijā nākamiem gadiem, kas notiek Eiropas recesijas fonā. Vērtēsim, kāpēc pastāv mūžīgā cīņa starp tiem, kas uzskata, ka taupība ir vienīgais veids, kā izkļūt no valdošās recesijas, un tiem, kas saskata tikai ekonomikas stimulēšanā patieso attīstības ceļu. Viesis studijā: Latvijas bankas ekonomists Guntis Kalniņš.
Atskatā par aizgājušo nedēļu: Vācijas viedoklis par iespēju izskatīt piedāvājumu par Lielbritānijas varbūtējo izstāšanos no ES; Ukraina samaksājusi pirmos gāzes rēķinus; Eiropas banku pasaule aizvadītā nedēļa piedzīvoja lielāko ekonomikas politikas pagriezienu kopš eiro ieviešanas.
Taupība un investīcijas Eiropā
Parādu krīze Eiropu iedzina ekonomiskajā izmisumā. Gadi iet, parādi it kā mazinās, bet ekonomiskā izaugsme ļoti lēni virzās uz priekšu. Jau nogurdinoši ilgi Eiropas Savienība ir diskutējusi, kas būtu pareizāk, turpināt taupīt vai mest visu pieejamo naudu investīciju plūsmā, cerībā, ka tādējādi Eiropas ekonomiskās dzirnavas beidzot iegrieztos ar spēku.
Tradicionāli lielākā taupības politikas aizstāve ir Vācija. Lai arī Vācija nebūt nav valsts, kurai Eiropas Savienībā būtu mazākais budžeta deficīts, Vācijas politiķi diezgan konsekventi aizstāv ideju, ka pareizs ekonomiskās attīstības modelis ir sabalansētas ekonomikas modelis. Šai politikai iebilst pārsvarā dienvidu zemes, kurās uzskata, ka taupība ne pie kā laba novest nevar. Īpaši taupības politiku kritizē Itālijas valdība. Bet vidusceļu atrast vēlas Francija. No vienas puses Francija ir lielā Eiropas ekonomika, kurai piedienētu būt kopā Vāciju, tajā pašā laikā budžeta konsolidācija Francijai neiet tik raiti, tāpēc valsts pārceļ savus konsolidācijas plānus jau uz 2017.gadu, liekot bažīties, vai Parīze vispār nopietni apsver domu mazināt savas valsts parādsaistības.
Eiropas līmenī visu šo ekonomisko buķeti politiski cenšas sasiet Eiropas Komisija. Nule kā darbu sākušais EK prezidents Žans Klods Junkers „izrāva” sava kabineta apstiprināšanu Eiropas Parlamentā, piesolot 300 miljardu eiro lielu investīciju paketi. Kamēr vēl top precīzs investīciju piedāvājums, tikmēr ir vieta spekulācijām. Pats Junkers gan stingri norāda, Eiropai nepieciešama kā taupība, tā investīcijas.
Kad runā par ekonomisko atlabšanu, teju katrs, kam nav slinkums, piemin investorus. Diemžēl, investorus piesauc vietā un nevietā, tādējādi nolietojot šā vārda nozīmi. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka bez drošības sajūtas neviens gudrs cilvēks savu naudu citiem nedotu. Vācijas ekonomists un Eiropas Stabilizācijas mehānismu vadītājs Klauss Reglings uzsver, ka Eiropas ekonomiskās nākotnes vārdā, jāņem vērā ir ieguldītāju intereses. Investori ir gatavi ieguldīt tad, kad redz valstu centienus pieturēties pie solījumiem un saprātīgas ekonomikas.
„No manām biežajām sarunām ar investoriem no visas pasaules es varu puslīdz droši apgalvot, viņi ir ļoti pozitīvi iespaidoti par to progresu, ko uzrāda valstis, kuras saņēma starptautisko finanšu palīdzību. Tāpat tirgus ir patīkami pārsteigts par mūsu uzrādīto spēju koordinēt ekonomiskos pasākumus. Tas ir pēdējo gadu lielākais sasniegums. Taču tajā pašā laikā, tas nozīmē, ka nav vairs vietas bezrūpībai mūsu prātos. Investori ļoti cieši vēro, kā tiek ieviestas solītās izmaiņas un kā top strukturālās reformas,” komentē Reglings.
Akadēmiķe Raita Karnīte skaidro, ka ekonomikā gluži kā dzīvē, visu nevar skaidrot viendabīgi. Vajag taupīt, lai būtu vairāk ko investēt.
„Pirmām kārtām, jāsaprot, ka neviens no šiem scenārijiem nav burtiski un tiešā veidā īstenojams. Ir pilnīgi skaidrs, ka sabalansēta ekonomika ir labāka par nesabalansētu, bet ekonomikā, tāpat kā dzīvē, gadās visādi, gadās kļūdas. Ja ekonomika kļūst nesabalansēta tādā brīvā, pilnīgi brīvā ekonomikā viņa pati iziet no ne sabalansētības. Bet ja cilvēks grib iejaukties un šo procesu paātrināt, tad gadās vēl lielākas kļūmes un vēl lielākas nesaderības. Tas izskaidro Eiropas Savienības institūciju un Eiropas Komisijas nepārprotamo pozīciju: jā, taupībai, jā, finanšu disciplīnai, jā, ekonomiskai rīcībai, bet tikai nepārkāpjot to, ko viņi sauc par attīstības mērķi, kas nozīmē neradīt šķēršļus attīstībai,” norāda Karnīte:
Vai Eiropai ir lielas iespējas tikai taupīt, vai arī tikai investēt, vai arī tās ir politiķu runas, kurās parasti var saklausīt tikai pusi patiesības. Nenoliedzami, Eiropā ir zinoši politiķi, kas ļauj Eiropas Savienībai noturēties pasaules konkurētspējīgāko reģionu statusā. Cik lielas ir iespējas, ka Eiropa ies investīciju ceļu?
„Es domāju, ka Eiropai nav liela izvēle un kā jau esmu teikusi, Eiropa nevar atļauties to, ko varējām mēs, un arī mēs vēl nezinām, kāda būs bijusi cena tai ļoti augstajai taupībai. Eiropas politiķi profesionālās sarunās uzskata, ka pārāk liela taupība sabojā valsts nākotnes attīstības izredzes. Kaut vārdos šie politiķi saka, vajag taupīt, bet gan Eiropas Arodbiedrību asociācija, gan arī Eiropas finanšu institūciju vadoši pārstāvji ir publiski izteikušies, ka pārmērīga taupība valstij ir kaitīga. Tāpēc es esmu stingri pārliecināta, ka Eiropa necentīsies pārāk aizrauties ar taupību,” turpina Karnīte.
Žans Klods Junkers ir apsolījis piešķirt investīciju projektiem 300 miljardus eiro. Lielā mērā tiem būtu jānāk no Eiropas Investīciju bankas, kur gan tiek piesaukts, ka daļa naudas nāks arī no privātā sektora. Daži politiķi un analītiķi bažījas, vai Eiropas savienībai ir kur ņemt papildus 300 miljardus. Investīciju banka sola 60 miljardus pirmajā gadā, ne simts. Raita Karnīte gan no pieredzes zina sacīt, Eiropā ir pietiekami daudz resursu un tā vienmēr ir atradusi naudu, ko solījusi.
Skaidrs, ka Eiropa spēs un varēs ekonomiski attīstīties. Pārāk liela taupība nav prātīga, ko kaut vai apstiprina nu jau izskanējušie pārmetumi Starptautiskajam Valūtas fondam, ka tas pārāk neapdomīgi uzspieda fiskālās taupības politiku tām valstīm, kas nonāca palīdzības programmas, tātad, arī Latvijai. Pārāk skarba taupība aizbiedē naudas turētājus. Pat ja tās šobrīd ir bankas, skaidrs, ka vajadzīgi ieguldījumi ražojošajā tautsaimniecībā. Utopiskie sapņi par ko mēdz runāt politiķi pieder pie politikas, bet ekonomiskajā ziņā, svarīgi ir skaidri apzināties tālāko attīstības perspektīvu.
Pirms 25 gadiem krita Berlīnes mūris
9. novembrī apritēja 25 gadi kopš brīža, kad pazuda viena no lielākajām komunisma zīmēm, kas vairākus gadu desmitus šķēla pilsētu, valsti un cilvēkus – Berlīnes mūris. Par Berlīnes mūra lomu mūsdienu cilvēkdzīvēs, domāšanā un politikā viedokli izsaka vēsturnieks Gustavs Strenga.
Pirmkārt, mēs varam teikt, ka Berlīnes mūris 1989. gada novembrī sabruka nejauši, jo Vācijas Demokrātiskās republikas vadība gribēja veikt reformas, bet viņi negribēja nojaukt mūri. Tanī pat laikā jau visu 1989. gadu visā Austrumeiropā notika ļoti straujas pārmaiņas – komunistiskās partijas Ungārijā, Polijā, Čehijā zaudēja savu lomu un faktiski vairs nebija Padomju Savienības sabiedrotie. Austrumvācija bija pēdējais komunistiskais postenis, kurā joprojām partijas vadībā bija cilvēki, kuri uz pasauli lūkojās gluži kā Staļina laikā – redzēja ļaunumu ASV un NATO personā, un PSRS kā sabiedrotos. Bet tieši šī nejaušība un mūra sabrukšana izmainīja ne tikai Vāciju vai Austrumvāciju, bet, varētu teikt, visu vidus Austrumeiropu. Jāpiebilst, ka abām Vācijām apvienojoties – Vācijas Federatīvajai republikai vai Rietumvācijai apvienojoties ar Austrumvāciju, zināmā mērā Austrumvācijas iedzīvotāji tika integrēti Rietumu sistēmā, un tas varbūt nebija gluži tas, uz ko viņi 1989. gada beigās cerēja. Lielākā daļa no Austrumvācijas iedzīvotājiem gribēja, lai Vācija apvienojas, bet tas notika uz noteikumiem, ka joprojām Austrumvācijas sabiedrībā ir zināms aizvainojums vai tā sajuta, ka Rietumvācija un kapitālisms viņus pārņēma un tādēļ arī joprojām ir izteiktas ilgas pēc Austrumvācijas laika, lai gan Austrumvācija bija laiks, kurā pilsoņtiesības bija ļoti, ļoti ierobežotas. Personiskās brīvības tika ierobežotas. Ļoti daudzi cilvēki, pat tie, kas nebija politiski disidenti, dažādu iemeslu dēļ cieta no Austrumvācijas slepenpolicijas „Stasi”. Tiem, kuri vēlējās pamest Austrumvāciju, ja viņus pie bēgšanas mēģinājuma pieķēra, bija vairāki gadi jāpavada cietumā. Arī tie, kas izteica režīmam pretējus politiskus uzskatus, tika vajāti. Par spīti tam, liela daļa sabiedrības lūkojās uz Austrumvācijas laiku kā uz „Zelta laikmetu”. Tā bija represīva sistēma, tajā pašā laikā tā bija sistēma, kura rūpējās par saviem pilsoņiem. Austrumvācijā bija ļoti liels procents sieviešu, kurām bija bērni, bet kuras strādāja. Tas bija iepretim Rietumvācijai, kur sievietes lielākoties vismaz bērna pirmajos dzīves gados nestrādāja. Arī daudzi citi „sociālie labumi” Austrumvācijā varbūt bija labāki nekā Rietumvācijā, lai gan Austrumvācija bija daudz nabadzīgāka valsts.
Our TOPPODCAST Picks 
Stay Connected
