Show notes
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības jaunajām drošības prioritātēm. Vai dažādas valstis atšķirīgi skatās uz kontinenta drošību nākotnē un ko Latvija cer un var panākt līdz noteicošai Eiropadomes drošības un aizsardzības diskusijai jūnijā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes docents un Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks.
Rostoks atzīst, ka, runājot par Eiropas drošību, šobrīd svarīgāki ir praktiski pasākumi, ne stratēģijas izstrāde, lai arī iepriekšējā ir novecojusi, jo tikai pieņemta laikā, kad galvenais drauds drošībai bija terorisms.
"Šajā brīdī tas, kas prasās Eiropā, ir skaidra izpratne par tiem diviem pašreizējiem lielajiem izaicinājumiem, kas ir Krievija un Tuvie Austrumi/ Ziemeļāfrika, un būtu vēlams, lai Eiropas valstis būtu gana vienotas, lai tās spētu realizēt pretpasākumus, kas ir vērsti, ja ne uz šo draudu neitralizēšanu, tad vismaz uz to, lai ES valstis spētu apturēt šo draudus – noturēt izstieptas rokas attālumā," vērtē Rostoks.
Rubrikā „Viedokļi”: Krievija turpina censties sašķelt ES vienotību, šoreiz ar Ungārijas un Orbana labvēlību. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns ir pirmais ES politiķis, kas sagaidījis Putinu vizītē savā valstī kopš pagājuša gada jūnija. Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins Budapeštā teica runu, ko daudzi uzskata par cinisku ņirgāšanos par pamieru un karu Ukrainā.
Eiropas Savienības aizsardzības izaicinājumi
Jauni drošības izaicinājumi Eiropai un Transatlantiskajai savienībai, hibrīdkarš Ukrainā, kas varbūt pat līdz galam nav izprotams un sarežģītais jautājums, kā būt tālāk? Vai Krievijas ārpolitiskā apetīte nozīmē, ka tiešām varētu būt mēģinājumi „raustīt” ES un NATO valstu aizsardzības līnijas, vai arī tomēr Ukraina ir viena milzīga ģeopolitiska spēle, kuras galvenais uzdevums ir izslēgt šo valsti no iespējamas dalības ES un NATO? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes jāmeklē ES politiķiem un NATO pārstāvjiem. Skaidrs, ka drošības situācija Eiropā ir mainījusies un par to runā ne tikai Eiropas vai NATO amatpersonas, bet nu jau arī Latvijas valstsvīri.
Pagājušajā nedēļā jaunajai Eiropas drošības stratēģijai, varbūt pat arhitektūrai, tika veltīta neformālā ES aizsardzības ministru sanāksme.
„Tikšanās ar aizsardzības ministriem šobrīd ir ļoti svarīga, jo ir pienācis tas brīdis, kad mūsu drošība ir apdraudēta ne tikai dienvidos, bet arī austrumu pierobežā. Tāpēc Eiropas Savienībai, savas drošības dēļ, šobrīd ir ļoti svarīgi sanākt kopā un saliedēties. Mēs nerunājam tikai par militāru sadarbību. Tas, kas attiecas uz Minskas vienošanās ievērošanu, tur Eiropas Savienība jau ir piedāvājusi palīdzību un sniedz savu atbalstu. Šobrīd mums ir jādiskutē un jāpieņem lēmumi par kopēju rīcību aizsardzības ministru līmenī, un, šajā gadījumā, es vēlētos pateikties Latvijai, kas šo jautājumu ir izvirzījusi par vienu no prioritātēm prezidentūras ietvaros. Turklāt šobrīd ir ļoti svarīgi šajā diskusijā iesaistīt arī pārējos Eiropas kolēģus,” uzrunājot klātesošos Rīgā, uzsvēra Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni
Vēsturiski Eiropas Savienība jau ir tapusi kā apvienība Eiropas drošībai. Vienīgi laika gaitā ir mainījušies draudu veidi un avoti. Politoloģe Žaneta Ozoliņa kuluāru sarunas par iespējamām Eiropas Savienības drošības institūcijām uzskata par nereāliem sapņiem. Eiropa ir pārāk dažāda, lai šā brīža draudu priekšā spētu vienoties par vienota aizsardzības ministra posteni.
„ Lai arī cik liels būtu ārējais spiediens un lai cik lieli būtu ārējie draudi, tomēr tradicionāli aizsardzības funkcijas uz saviem pleciem ir uzņēmusies alianse. Tā kā lielākā daļa ES dalībvalstu ir arī NATO valstis, tad šāds tīri eiropeisks veidojums varētu runāt pret to, ko dara alianse,” vērtē Ozoliņa.
Žaneta Ozoliņa arī vērš uzmanību uz to, ka Eiropas valstu stratēģija drošības politikā arī ir dažāda. Piemēram Īrija ir izvēlējusies īpaši starptautiskajā politikā nejaukties, kamēr Zviedrija atkal ir aktīva starptautisko notikumu ietekmētāja, bet aizsardzībā izvēlas paļauties uz savu neitralitātes politiku.
Otra pieminētā lieta ir ES sadarbība ar NATO. Rīgas apmeklējuma laikā NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs teica, ka alianse stāv kopā ar Eiropas partneriem, turpinot pildīt drošības garanta funkcijas.
„Pats fakts, ka NATO ģenerālsekretārs tiekas ar Eiropas Savienības aizsardzības ministriem, parāda cik ļoti svarīga šobrīd ir sadarbība starp NATO un Eiropas Savienību. Mūsu galvenais mērķis šobrīd ir panākt uguns pārtraukšanu Ukrainā un darīt visu, lai Minskas sanāksmes vienošanās tiktu izpildīta,” norādīja Stoltenbergs. Kā arī piebilda: „Vēl, protams, svarīgi ir runāt par drošības pasākumiem, kas iedrošina Baltijas valstu un Baltijas reģiona iedzīvotājus, ka NATO arī nākotnē spēs garantēt mieru.”
To, ka šobrīd draudu novēršanai nav īstas stratēģijas, LTV „Rīta Panorāmai” atzina aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Viņš uzsver, ka hibrīdkarš ir pavisam jauns izaicinājums, kam vēl jāatrod pareizā reakcija.
Tikmēr NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs uzsver, ka jāturpina ir iesāktais darbs, kura rezultāts ir ātrāka un precīzāka pareizo spēku izvietošana jebkurā tiem paredzētajā vietā. Lai novērstu draudus tāpat galvenais ir spēja adekvāti reaģēt.
Hibrīdkara jēdziens ir kas jauns un pietiekami nesaprotams. Arī politoloģe Žaneta Ozoliņa nešaubās, ka kopēju stratēģiju vēlētos redzēt pēc iespējas vairāk ES valstu valdību pārstāvji. Tomēr svarīgi ir saprast, kādu ceļu tālāk izvēlēsies Eiropa. Draudus jau var arī novērst ārpus savas teritorijas, investējot dažādos veidos, lai draudi Eiropā neienāktu.
Viens no redzamākajiem jaunās sistēmas piesaucējiem ir Somijas prezidents Sauli Nīniste. Viņa valsts nav NATO un tuvākajā laikā, visticamāk, arī nebūs. Somi nevēlas kļūt par kara frontes līniju. Latvija savukārt kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir frontes līnija. Un skaidrs, ka mūsu stratēģija ir pilnveidot savas aizsardzības spējas divu organizāciju ietvaros. Esam uzņēmušies saistības NATO, kā arī ES. Pirmā organizācija prasa noteiktas militāras spējas, kamēr otra paredz prasmīgu diplomātiju. Šobrīd mums ir iespēja aktīvi strādāt tieši otrajā jomā.
Putina vizīte Budapeštā
Kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins pērn Kremlī uzņēma Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, iecere par Krievijas prezidenta ierašanos atbildes vizītē Eiropā – likās atbilstoša, taču aizvadītajā nedēļā, kad Putins tiešām Budapeštā ieradās, viņa vizīte atgādināja ne tik daudz diplomātisku soli, kā tā demonstrēja Krievijas līdera centienus sašķelt Eiropas vienotību.
{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="65593" layoutid="0" layout="" static=""}
Kā izdevumam "The New York Times" skaidroja Budapeštas Politiskā institūta direktors Pēters Kreko - tā nebija nejaušība, ka Ungārija centās šo vizīti plaši neatspoguļot. Ungārija centās nesaasināt attiecības ar Rietumiem, jo Eiropas Savienība ir mudinājusi distancēties no Krievijas līdera.
Kad Putins oktobrī apmeklēja Serbiju, viņš tika uzņemts kā goda viesis, valsts līderi viņam par godu bija sarīkojuši militāro parādi ar gaisa akrobātikas elementiem un Putinam tika pasniegts Serbijas augstākais apbalvojums. Taču Budapeštā Putins ieradās ar pāris enerģētikas jomas amatpersonām un tika turēts nostatus no sabiedrības redzes loka. Vienīgais plašākais notikums bija preses konference, kurā Putins tāpat iemanījās izpelnīties nosodījumu. Runājot par aplenktajiem Ukrainas karavīriem Debaļcevas pilsētā Kremļa saimnieks sacīja, ka Kijevai ir jāpieņem ka tā ir zaudētāja: „Skaidrs, ka zaudēt vienmēr ir slikti. Zaudētājiem tā vienmēr ir bēda, īpaši, ja zaudē tiem, kas vēl vakar bija traktoristi, taču šī ir īstā dzīve, tā turpināsies; nedomāju ka mums vajadzētu uz to pārāk koncentrēties”.
Krievija esot PIEPRASĪJUSI Ungārijai sarīkot šo vizīti, izdevumam "The New York Times" skaidroja bijušais Ungārijas valdības padomnieks ārlietu jautājumos Zoltāns Biro. Orbānam par to bijis kauns, taču viņš neesot varējis atteikties. Enerģētikas sektorā Ungārija ir ļoti atkarīga no Krievijas gāzes. Tā veido 60 procentus no kopējām gāzes piegādēm.
Eksperti gan norāda, ka Putinam šī vizīte bija daudzkārt svarīgāka nekā Ungārijai. Viņš vēlējās Rietumiem parādīt, ka Krievija nav izolēta un tai Eiropas Savienībā joprojām ir sabiedrotie. Lai gan Orbāns atbalstīja Eiropas sankcijas pret Krieviju, viņš vienlaikus apšaubīja to efektivitāti, paziņojot, ka savienība, sperot šādu soli, ir iešāvusi pati sev kājā: “Esmu pārliecināts, ka sadarbība un labas attiecības ar Krieviju nav tikai Ungārijas, bet arī visas Eiropas interesēs. .. Izslēgt Krieviju no Eiropas nav racionāli. Reģiona drošība nevar tikt veidota pret Krieviju, tikai sadarbojoties ar Krieviju, tādēļ mums ir jārunā, jārunā un jārunā”.
Ungārija zina, kādas ir soda sankcijas sliktām attiecībām ar Krieviju. 2009. gadā valsts bija spiesta samazināt dabas gāzes piegādes saviem klientiem, jo Krievija apturēja gāzes plūsmu caur Ukrainu.
Our TOPPODCAST Picks 
Stay Connected
